Sestdienas vakars, kas mainīja manu attieksmi pret laimi

[blushp revious]

 

Es nekad neesmu bijusi cilvēks, kurš tic zīmēm vai nejaušībai. Vienmēr esmu domājusi, ka viss notiek pēc plāna: tu mācies, strādā, krāj, un tad rezultāts pienāk. Mana dzīve bija kā rūpīgi kalibrēta mašīna — nedēļas nogales kopā ar draudzeni kādā kafejnīcā, dārza darbi vasarās, grāmatas ziemā. Man patīk kārtība. Es strādāju par grāmatvedi, un tas daudz ko izskaidro. Bet šoziem notika kas tāds, kas lika man pārskatīt savus uzskatus, un sākās viss pavisam prozaiski — ar parastu sestdienas vakaru, kad ārā bija piķa melns un auksts.

Dzīvoju Rīgā, Jūrmalas virzienā. Televizors rādīja garlaicīgu šovu, es sēdēju dīvānā ar vilnas zeķēm un garšas trūkumu mutē. Kolēģe Ilze iepriekš pasaulē bija pateikusi frāzi, kuru es sākumā atmetu ar roku. Viņa teica, ka mēģina veiksmi slavenajos latvijas casino tiešsaistē, turklāt nevis tāpēc, ka gribētu bagātināties, bet gan tērauda mierīguma dēļ. “”Tas ir kā labs vīns,”” viņa smējās, “”tu neatceries, cik tas maksā, bet atceries pēcgaršu.”” Man tā šķita muļķība, jo kā gan ekrāns ar griežamajiem cilindriem var sniegt mieru? Bet tajā vakarā es nolēmu — kāpēc ne? Sēžu, neko nedaru, vajag tikai telefonu un vienu eiro. Iespēja, ka es kaut ko laimēšu, bija niecīga, un tas mani pat uzjautrināja.

Sāku uzmanīgi. Atvēru aplikāciju, kuru Ilze ieteica agrāk, izlasīju noteikumus (nav jau brīnums — grāmatvedības gēns), un bijām sveiki. Pirmo reizi es ieliku tikai desmit eiro. Spēlmašīna ar klasiskiem augļiem manāma, bet ekrāna apakšā bija kaut kādas bonusa funkcijas, kuras es tā īsti nesapratu. Nospiedu startu. Cilindri griezās lēnām, un šajā baltajā troksnī manā viesistabā es ar koncentrēšanos, kādu parasti izmantoju nodokļu pārskatiem, vēroju, kur tie apstājas. Šokolāde, citrons, atkal citrons. Es zaudēju pāris eiro un nospiedu vēlreiz. Un tad — pēkšņi trīs septiņi. Jā, tā precīzi bija septiņi. Summa, ko uzvarēju, bija smieklīga — apmēram četrdesmit eiro, bet sajūta? Neko no tam piedzīvojumu, kam es iekšēji pretojos. Viss, kas notika, ir tāda siltuma griešana no kuņģa uz smadzenēm, kuru nevar nopirkt par naudu.

Sāku šo vakaru ignorēt. Nedēļas vidū es atkal atvēru savu profilu. Nevis tāpēc, ka man vajadzēja naudu — nē, grāmatvedis, kas dzīvo mazā dzīvoklī, prot taupīt. Bet man patika tas process: kā es sēžu pie virtuves galda ar tasi kumelīšu tējas un skatos uz šīm mašīnām. It kā televizors, bet ar ilūziju par kontroli. Es sāku saprast Ilzi, jo tas kļuva par sava veida meditāciju, tikai meditācija bez skolotāja. Man bija svarīgi nevis laimēt, bet novērot, kā reaģē mans prāts uz nezināmo. Dažreiz no desmit griezieniem deviņi bija tukši, bet tas desmitais atnesa ko tādu, ka es skaļi iesmējos viena pati savā virtuvē. Un, ziniet, tā ir reta greznība — pasmieties vienai par savu mazo uzvaru, bez lieciniekiem un bez vajadzības pierādīt kaut ko citiem.

Protams, man bija arī sarkanās zonas. Vienā piektdienā es iedomājos, ka varu “”atgūties””, jo draudzene Dace teica, ka viņas brālis vienmēr uzvar, ja maina likmes pēc katras zaudētās sesijas. Es mēģināju viņa metodi, bet jau pēc pusstundas sapratu — tā nav stratēģija, tā ir emociju ūdensšķirtne. Es zaudēju apmēram sešdesmit eiro, kas man nav nekas traks, bet es sapratu svarīgu lietu par sevi: es neesmu izmisusi azartspēļu meklētāja. Es esmu cilvēks, kuram patīk atrast kārtību ķaosā. Tāpēc es pārtraucu ar “”vajag atspēlēties”” domāšanu un atgriezos pie principa — vienmēr lieku tikai to summu, ko atvēlēju izklaidei, piemēram, kino vai kafejnīcai.

Pagāja mēnesis. Mans budžets ir mierīgs. Mans vakars bieži sastāv no lapas atvēršanas, dažiem griezieniem un aizvēršanas. Un šoreiz nolēmu izmēģināt dzīvās spēles — tās ar īstu dīlerīšu. Interesanti, ka tur sēž cilvēki, kuri ar tevi sarunājas, un tas man atgādināja laikus, kad staigāju pa klasiskajiem kazino ar draugiem pirms desmit gadiem un visi smējās par manu piesardzību. Bet tagad ir citi laiki, ir tiešsaiste, un es novērtēju, ka varu būt mājās, segā aptīta, un tajā pašā laikā piedzīvot to mazo neticamo momentu, kad kārts parādas no klāja un tā ir tieši tā, kas vajadzīga.

Tā ir jautra pieredze, un, galvenais, tā man kaut ko iemācīja. Es vairs nebaidos no vārda “”zaudēt””. Es sapratu, ka dzīvē mēs visu kontrolējam: mēs plānojam karjeru, attiecības, veselību, bet nekad nespējam kontrolēt otro cilvēku, tirgus svārstības vai, piemēram, dabas stihijas. Azartspēles man parādīja pieņemšanas mākslu. Kad es griežu cilindru, es saku sev: “”Nav svarīgi, kāds būs rezultāts. Svarīgi, ka es esmu šeit un mierīgi vēroju.”” Un tas attiecas arī uz ikdienu. Ja autobuss kavējas, es vairs nedusmojos. Ja darbā sanāk kašķis, es nesteidzos ar secinājumiem. Jo es zinu, ka vienmēr var nospiest “”griezt”” vēlreiz, bet dzīvē tas nav nepieciešams — dzīvē var vienkārši būt.

Šobrīd atkal ir sestdienas vakars. Ārā mīkstais lietus sitas pret logu. Es uzvāru zaļo tēju, atveru aplikāciju un pasmaidu — atceros savu pirmo desmito eiro, savu apjukumu un to dziļo, smieklīgo prieku par četrdesmit eiro, kas man toreiz likās bagātība. Nē, es neesmu kļuvusi par profesionāli. bet esmu kļuvusi elastīgāka. Mēs varam iemācīties vieglumu pat no mazām lietām, vai ne? Reizēm uzvaras, bieži zaudējumi, bet vienmēr — iespēja izvēlēties, kā uz to reaģēt. Un tas, manuprāt, ir īstais džekpots, ko grūti aprakstīt skaitļos, ko es ieguvu, atklājot šo nepiespiesto veidu, kā pavadīt laiku. Ja arī jūs kādreiz sēžat un domājat, ko darīt vakarā, nebaidieties no eksperimentiem. Vienkārši atcerieties — vienmēr ziniet savu mēru. Un tad pat izklaide var kļūt par sava veida mūziku, ko pats diriģējat. Es atkārtošu to arī nākamreiz, kad sarunās ar Ilzi skanēs vārdi par latvijas casino. Jo tagad ir arī mana personīgā pieredze.

Bet visvairāk es esmu pateicīga par šo vakaru, kad man bija garlaicīgi. Par to piespiedu pauzi, kas lika man palikt mierā ar sevi un ar savām domām.

[Author]

Posts